Rīgas — Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa būvniecības idejas iedīgļi rodami 1847. gadā, kad pēc Rīgas biržas komitejas iniciatīvas tās ģenerālsapulcē tika izskatīts projekts. 1853. gadā Rīgas — Dinaburgas Dzelzceļa sabiedrība faktiski tika nodibināta, bet nesavācot būvei nepieciešamos līdzekļus, projekta realizāciju uz laiku tika pārtraukta. Situāciju par labu nevērsa arī Krimas karš, tamdēļ tikai 1858. gadā tika apstiprināti akciju sabiedrības statūti un saņemta būvniecības atļauja. Tā paša gada 8. maijā Vidzemes ģenerālgubernators kņazs Suvorovs svinīgā ceremonijā atklāja Rīgas-Daugavpils dzelzceļa izbūves darbus. 10,5 miljonu rubļu vērtā angļu inženieru vadībā izbūvētā divceļu dzelzceļa līnijas oficiālā atklāšana norisinājās 1861. gada 12. septembrī. 1894. gadā šī dzelzceļa līnija pārgāja valsts īpašumā.
Pirmā pasaules kara gados gandrīz viss Rīgas — Daugavpils dzelzceļš atradās frontes līnijas tiešā tuvumā, tamdēļ tai tika nodarīti neatgriezeniski postījumi: iznīcinātas daudzu staciju ēkas, tilti, caurtekas un sliežu ceļi. Infrastruktūras atjaunošana prasīja milzu pūles — tā rezultātā starpstaciju posmos atjaunoja tikai vienu sliežu ceļu.
Pēc Otrā pasaules kara kustība šajā dzelzceļa līnijā pieauga — pakāpeniski tika atjaunots otrais ceļš starp Rīgu un Skrīveriem, kā arī atsevišķos starpstaciju posmos. Paredzēts iesāktos darbus turpināt, jo Rīgas — Krustpils iecirknis ir viens no noslogotākajiem dzelzceļiem Latvijā.
1959. gadā elektrificēts līnijas posms Rīga — Ogre, 1968. gadā — Ogre — Jumprava, 1969. gadā: Jumprava — Aizkraukle.
Stacijas un pieturas punkti
RĪGA. Līnijas sākumstacija būvēta tieši tajā pat vietā, kur Rīgas pasažieru stacija atrodas patlaban. Tomēr laika gaitā daudz kas ir mainījies. 1931. gadā no Rīgas galvenās stacijas tika ierīkots atzarojums uz Centrāltirgu, kur pie tagadējā gaļas paviljona tika izbūvēta stacija Rīga tirgus. Uz estakādes izbūvēto pievedceļu bija paredzēts turpināt gar pārējiem tirgus paviljoniem, taču 1944. gadā estakādi sagrāva. Cieta arī pati pasažieru stacijas ēka, sliežu ceļi un iekārtas, kuras 1947. gadā jau bija pilnībā atjaunotas. Stacijas rekonstrukcijas rezultātā kopš 1959. gada vilcienus apakšējā līmenī vairs neapkalpo. Sliežu ceļus, kā arī pāri palikušās būves un iekārtas no sākotnējās, plašās dzelzceļa saimniecības, demontēja.
KALPAKA POSTENIS. Rīgas pasažieru stacijas pārmiju un signālu elektriskās centralizācijas postenis ierīkots 1925. gadā un līdz 1931. gadam tas eksistēja kā atsevišķa vienība. 1930. gados te pieturēja darba vilciens, kas regulāri kursēja starp Rīgas pasažieru staciju un Šķirotavu. 1942. gadā šīs pieturas nosaukums ir Ģertrūdes iela. 1950. gados šis centralizācijas postenis tika likvidēts.
VAGONU PARKS. Pietura ar nosaukumu Kalpaka parks pastāvēja jau 1930. gados, vagonu šķirošanas parka darbinieku vajadzībām. Pēc 1945. gada to sāka dēvēt par Vagonu parku. Laika posmā no 1960. līdz 1962. gadam te, blakus Pasažieru vagonu depo, izbūvēja Zasulauka motorvagonu depo elektrovilcienu remonta cehu, bet 1963. gadā – dīzeļvilcienu apskates un ekipēšanas punktu.
5. KM POSTENIS. Aptuveni šajā vietā atradies pārmiju un signālu centralizācijas postenis, kas izbūvēts līdz ar šķirošanas stacijas ierīkošanu 20. gadsimta sākumā. 1930. gados punkts 5. km postenis uzrādīts vilcienu sarakstos kā orientieris, taču arī šeit pieturēja darba vilcieni.
DREILIŅI. Pieturvieta ar nosaukumu Getlingsmoor un Dreilingsbusch, minēta 1918. gadā. Kopš 1920. gada to sauc par Dreiliņiem. Pēc Ogres iecirkņa elektrifikācijas pieturvieta no vilcienu sarakstiem pazuda.
JĀŅAVĀRTI. Oficiāli Jāņavārtu pieturas punkts pirmo reizi minēts 1935. gadā.
DAUGMALE. No 1930. līdz 1950. gadam to sauca par Depo. Kā noprotams, pieturvieta iekārtota Rīgas (Šķirotavas) lokomotīvju depo darbinieku vajadzībām. Kopš 1974. gada to sauc par Daugmali.
ŠĶIROTAVA. Preču vilcienu šķirošanas stacijas ēka šeit izbūvēta 1905. gadā, tomēr kā vispārējas izmantošanas stacija minēta tikai 1919. gadā. GAISMA. Pieturas punkts atvērts 1961. gadā ar nosaukumu E parks. Kopš 1970. gada vilcienu sarakstos to dēvē par Gaismu.
RUMBULA. Doles pieturas punkts atvērts 1921. gadā. 1929. gadā tas pārdēvēts par Rumbulu.
DĀRZIŅI. Pieturas punkts atvērts 1960. gadā.
DOLE. Stacija Petrovkij lagerj atvērta 1884. gadā un tā apkalpoja Rīgas garnizona karaspēku vasaras nometni. Pēc Pirmā pasaules kara stacija nav atjaunota. 1960. gadā te ierīkots Doles pieturas punkts.
SALASPILS. Kurtenhofas stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. 1919. gadā stacijas nosaukums ir Stopiņi, bet 1925. gadā tā pārdēvēta parSalaspili.
SAULKALNE. Stacija atvērta 1931. gadā, lai apkalpotu Nāves salā izvietoto romanakmeņu (dolomīta) lauztuvi.
IKŠĶILE. Stacija atvērta 1863. gadā, lai līnijai piesaistītu vairāk pasažieru. No šejienes tos ar pajūgiem un pārceltuves starpniecību nogādāja uz Baldones kūrortu.
JAUNOGRE. Pieturas punkts Ogre II atvērts 1928. gadā. Pieturas punkta nojumi pēc arhitekta V. Šervinska projekta izbūvēja Mālukalna (Jaunogres) labierīcības biedrība. Turpmākajos gados biedrība uzstādīja balti lakotus solus, izbūvēja verandu, kā arī gādāja par stacijas apgaismojumu. 1932. gadā pieturas punkts pārdēvēts par Jaunogri. 1939. gadā nojumes vietā izbūvēta koka ēka, kas 1959. gadā, atjaunojot līnijas otro ceļu nojaukta un aizstāta ar mūra ēku.
OGRE. Stacija ierīkota neapdzīvotā vietā līdz ar dzelzceļa būvniecību. Savu nosaukumu tā aizguva no Ogres upes. Apdzīvotas vietas nosaukums vēl 1874. gadā bija Dačnoje mesto pri stancii Oger. Tomēr jau drīz vien Rīgas pilsētas dāvātā vienstāvu stacijas ēka kļuva par šauru un 1877. gadā tai uzbūvēja otro stāvu. 1891. gadā stacijā ierīkota dāmu istaba. Pirmajā pasaules karā lieli postījumi stacijai netika nodarīti. Sākotnējā stacijas ēka sagrauta 1944. gadā. 1947. gadā uzcelta jauna stacijas ēka.
PĀROGRE. Pieturas punkts atvērts 1931. gadā. Ēka būvēta no saziedotiem būvmateriāliem talkas veidā, kuru organizēja Pārogres labierīcības biedrība. 1932. gadā pie stacijas iestādīta 50 metru gara liepu aleja, 1935. gadā pie stacijas iestādītas palmas. 1957. gadā, otrā sliežu ceļa izbūves laikā, pieturas punkta ēka nedaudz pārvietota.
CIEMUPE . Pieturas punkts atvērts 1929. gadā.
ĶEGUMS. Pirmās ziņas par Ķeguma pieturas punkta eksistenci rodamas 1924. gadā. Situācija mainījās 1936. gadā, kad šī necilā pieturvieta kļuva par nozīmīgu, grandiozās Ķeguma HES būves apkalpojošu staciju. 1937. gadā pēc arhitekta V.Ozoliņa projekta sāka būvēt jaunu stacijas ēku, veco pieturas punkta ēku pārbūvējot par bagāžas noliktavu. 1939. gadā pabeigtajā ēkā apakšstāvā ierīkotas: publikas uzgaidāmās telpas, bufete ar palīgtelpām, stacijas dežuranta kabinets un telpas dzelzceļa policijai. Augšstāvā izbūvēti dzīvokļi stacijas priekšniekam un tā palīgiem, kā arī pārmijniekiem un komercaģentam. Pēc kara stacija atjaunota tuvu sākotnējam veidolam.
LIELVĀRDE. Ringmundhofas stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. Pirmā pasaules kara gados stacija nežēlīgi apšaudīta no Daugavas kreisā krasta un pēc kara tās ēka vairs nebija atjaunojama. 1922. gadā šeit ekspluatācijā tika nodota viena no pirmajām jaunbūvētajām stacijas ēkām neatkarīgajā Latvijas valstī ar nosaukumu Rembate. 1926. gadā stacija pārdēvēta par Lielvārdi. Otrā pasaules kara gados stacijas ēka atkal tika nopostīta, bet 1950. gadā uzbūvēta no jauna.
KAIBALA. Pieturas punkts atvērts 1930. gadā.
JUMPRAVA. 1918. gadā stacijas nosaukums ir Lomaņi, bet kopš 1921. gada to sauc par Jumpravu. Pirmā stacijas ēka būvēta 1926. gadā. Otrā pasaules kara gados tā iznīcināta un 1950. gadā izbūvēta jauna stacijas ēka.
DENDRĀRIJS. Vilcienu sarakstā pieturvieta 867. km blokpostenis iekļauta 1972. gadā. Šis postenis izveidots sakarā ar pāreju no divceļu uz vienceļa posmu. Mūsdienās šo pieturvietu sauc par Dendrāriju.
SKRĪVERI. Remershofas stacija atklāta 1861. gadā. 1894. gadā te bija: stacijas ēka, pasažieru nojume, divi peroni, dzīvojamā ēka, preču šķūnis, lokomotīvju šķūnis (depo), ūdenstornis, kas aprīkots ar tvaika pumpi, preču rampa, divas pelnu bedres, aka, tualete. Pirmā pasaules kara gados stacija praktiski tika noslaucīta no zemes virsas. 1923. gadā t ika izbūvēta jauna stacijas ēka, bet pārējā, kādreiz tik plašā dzelzceļa saimniecība tika atjaunota daļēji. Otrā pasaules kara gados stacija atkal smagi cieta un tās vietā 1951. gadā uzbūvēta jauna celtne.
MULDAKMENS. Kopš 1999. gada šo pieturvietu, saistībā ar tuvumā esošā Muldas purva (tagad pļavas) malā redzamo akmeni, sauc parMuldakmeni.
AIZKRAUKLE. Stepiņu stacija atvērta 1919. gadā. Kopš 1921. gada tās nosaukums ir Aizkraukle. Stacijas ēku sāka būvēt 1926. gadā. Gadu vēlāk tā pabeigta un joprojām atrodas pasažieru perona Rīgas galā. Par stacijas ēku tagad kalpo cita, plašāka būve, kas celta PSRS varas gados. Līdzīgi kā Ķegumā, patiesā rosība stacijā sākās līdz ar Pļaviņu HES un P. Stučkas vārdā nosauktās (tagad — Aizkraukle) pilsētas celtniecību, kuru vajadzībām 1961. gadā no stacijas izbūvēja vairākus kilometrus garu, sazarotu atzarojumu.
KOKNESE. Stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. Sevišķi iecienīti 1930. gados bija Rīgas — Kokneses maršruta tūristu vilcieni, kuru programmā bija iekļauta gan Kokneses pilsdrupu apskate, gan vizināšanās ar laivām pa Daugavu līdz Staburagam, gan dejas specializētajā deju vagonā. Otrajā pasaules karā tika zaudēta sākotnējā stacijas ēka.
ALOTENE. Pieturas punkts Klintene līnijas 106. kilometrā atvērts 1930. gadā. 1942. gadā izmaiņas punkts Klintene pārdēvēts par Aloteni un atradies līnijas 101. kilometrā.
PĻAVIŅAS. Stukmaņu stacija ierīkota līdz ar līnijas atklāšanu. Īpaša rosība te sākusies 1899. gadā līdz ar Stukmaņu — Gulbenes — Alūksnes — Valkas šaursliežu dzelzceļa būvi. 1919. gadā stacijas oficiālais nosaukums ir Pļaviņas. Otrajā pasaules karā zaudētās, sākotnējās stacijas ēkas vietā, 1950. gadā uzbūvēta jauna celtne.
AIVIEKSTE. Pietura atvērta 1928. gadā un eksistēja arī 1944. gadā.
OZOLSALA. Izmaiņas punkts atvērts 1942. gadā. 1956. gadā izstrādāts projekts par pasažieru platformas un koka paviljona izbūvi pieturas punktā Ozolsala. 1974. gadā te uzbūvēja nelielu koka stacijas ēku.
KRUSTPILS. Lielākā līnijas starpstacija izbūvēta līdz ar līnijas būvniecību. Te izbūvēts lokomotīvju un vagonu depo, citas dzelzceļa būves un iekārtas. Līdz ar Maskavas — Ventspils dzelzceļa pieslēgšanu 1901. gadā, stacija vēl paplašināta. Pirmā pasaules kara gados tā stipri cietusi, bet atjaunota gandrīz iepriekšējā apjomā. Pēc Otrā pasaules kara stacijas dienesta un uzgaidāmās telpas tika iekārtotas kādā sabiedriskā celtnē stacijas laukumā, bet 1954. gadā te uzbūvēta jauna stacijas ēka. ASOTE. Pieturas punkts atvērts 1931. gadā, darbam vasaras sezonā. Pēc 2000. gada te ierīkots izmaiņas punkts kravas vilcieniem.
TREPE. Stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. 1918. gadā tā dēvēta par Bormaņiem, tomēr tās oficiālais nosaukums kopš 1919. gada irTrepe.
LĪVĀNI. Stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. 1930. gados no stacijas izbūvēts atzarojums uz kūdras fabriku, PSRS varas gados atzari no stacijas izbūvēti uz stikla fabriku, bioķīmisko rūpnīcu, māju būves kombinātu, uzcelta jauna stacijas ēka.
JERSIKA. Cargradas stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. Kopš 1919. gada to sauc par Jersiku. Saglabājusies sākotnējā stacijas ēka.
SERGUNTA. Pieturas vieta atvērta 1933. gadā. Pēc 2000. gada te ierīkots izmaiņas punkts.
NĪCGALE. Stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. Pirmā pasaules kara gados starp Nīcgali un Sanktpēterburgas — Varšavas dzelzceļa Višķu staciju izbūvēta savienojoša dzelzceļa līnija.
RUŽI. Pieturas punkts ierīkots 1958. gadā. Kopš Krustpils — Daugavpils maršruta piepilsētas vilcienu atcelšanas, šo pieturas punktu pasažieri vairs neizmanto.
VABOLE. Pieturas punkts atvērts 1931. gadā. No stacijas uz kūdras fabriku 1930. gados izbūvēts šaursliežu dzelzceļš, uzbūvēta stacijas ēka, kas saglabājusies, bet tiek izmantota kā dzīvojamā māja.
LĪKSNA. Stacija ierīkota līdz ar dzelzceļa izbūvi. Saglabājusies kā sākotnējā stacijas ēka, tā oriģinālais preču šķūnis ar iebrauktuvi vagonu padošanai.
MEŽCIEMS . Pieturas izbūvi 1937. gadā ierosināja Latvijas kredītbanka, kuras īpašumā pārgāja jaunais Mežciema kūrorts Daugavas labajā krastā. To bija paredzēts izveidot par modernu ūdensdziedniecības iestādi. Stacija nodota vispārējai lietošanai 1938. gadā.
NOMETNE. Pieturas punkts atvērts 1926. gadā Latvijas armijas karavīru vajadzībām. Slēgts Otrā pasaules kara gados vai īsi pēc kara.
CIETOKSNIS. Pieturas punkts atvērts 1935. gadā. Slēgts Otrā pasaules kara gados.
DAUGAVPILS. Gala stacija atvērta 1861. gadā. Īpaša rosība stacijā sākās pēc Daugavpils — Vitebskas dzelzceļa izbūves 1866. gadā, kad tā kļuva par abu dzelzceļu apvienoto pasažieru staciju. Ņemot vērā arī Sanktpēterburgas — Varšavas dzelzceļa klātbūtni, Dinaburga kļuva par lielu dzelzceļa mezglu. Tajā pat gadā te tika izbūvētas iespaidīgas ritošā sastāva remontdarbnīcas — vēlākās Latvijas dzelzceļu galvenās darbnīcas, tagad akciju sabiedrība Lokomotīvju remonta rūpnīca. 1919. gadā stacijas oficiālais nosaukums ir Daugavpils I pasažieru.Daugavpils I preču stacija pēc Daugavpils — Vitebskas dzelzceļa izbūves, tika ierīkota viena kilometra attālumā, Indras stacijas virzienā. Otrā pasaules kara gados pilsētai un dzelzceļa mezglam tika nodarīti ievērojami postījumi. Pēc kara stacija tika atjaunota. 1946. gadā stacijas dienesta un uzgaidāmās telpas tika iekārtotas kinoteātrī, bet 1951. gadā uzcelta jauna stacijas ēka.
Toms Altbergs,
Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja vecākais izstāžu iekārtotājs