Sestdien, 3.septembrī, Gulbenē notiekošajos Bānīša svētkos Latvijas Republikas Satiksmes ministrs Tālis Linkaits pasniedza atzinības rakstu par dzelzceļa industriālā mantojuma saglabāšanu LDz industriālā mantojuma ekspertam Tomam Altbergam.
Toms Altbergs VAS “Latvijas dzelzceļš” ar nelielu pārtraukumu strādā kopš 1992. gada, kad uzsāka strādāt par inženieri. Uz jautājumu, kā pievērsies industriālā mantojuma pētīšanai un saglabāšanai, Toms Altbergs atbild lakoniski: “Tā ir mana sirdslieta!”
Ar Toma gādību gan mums, gan nākamajām paaudzēm būs iespēja iepazīties ar daudziem Latvijas dzelzceļa muzeja eksponātiem, ieskaitot pāris lokomotīves. Stāstot par industriālā mantojuma saglabāšanu Latvijā, T.Altbergs atzīst, ka viņu priecē, ka sabiedrības attieksme pret vēsturisko industriālo mantojumu, ar ko Latvija ir bagāta, bet ko bieži neapzināmies, ir būtiski mainījusies.
“Ceru, ka daļa no šīs attieksmes maiņas ir arī mans nopelns, bet kopumā šis process ir globāls,” saka T.Altbergs, kurš sarakstījis vairāk nekā 10 grāmatu par dzelzceļu – gan kā autors, gan līdzautors, kā arī daudzas publikācijas dažādos Latvijas un ārvalstu preses izdevumos vai specializētajos, dzelzceļam veltītajos izdevumos.
“Pēdējā laikā arvien biežāk man zvana dzelzceļnieki un prasa, vai muzejam nenoderētu kāds jauns eksponāts – drezīna, vagons vai cita veida ierīces, jo dzelzceļa tehnika ar laiku noveco, to noraksta un sagriež metāllūžņos. Tāpēc pilnībā saprotu šos dzelzceļa pasaules patriotus, kuri vēlas, lai tehnika, kas savulaik uzticami kalpoja Latvijas tautsaimniecības attīstībai, nonāktu muzejā, lai arī pārējā sabiedrība varētu ar to iepazīties,” stāsta T.Altbergs.
Bet kāpēc dzelzceļš, ar ko tieši šī tautsaimniecībai tik svarīgā nozare iekrita sirdī?
“Vecāki un vecvecāki ir “vainīgi”, pirka man vilcienu modelīšus un veda pastaigās gar dzelzceļu. Tad es sāku aizrautīgi vērot vilcienus, jo braucošs vilciens ir kaut kas neatkārtojams – ātrums, jauda, tā ir sava veida maģija. Tas ir pavisam kas atšķirīgs. Ir tāds sens teiciens, ka mūžīgi var skatīties uz uguni, upes plūdumu, bet es joprojām nevaru atraut skatu no braucoša vilciena – vai tas būtu elektriskais pasažieru vilciens vai dīzeļlokomotīve. Tad arī rodas vēlme ieskatīties dziļāk – kā tas viss darbojas, no kā sastāv. Un tad nonākam līdz tam, ka daļa dzelzceļa aiziet nebūtībā. Tāpēc vēlos, lai vismaz daļa no tā paliek – muzejā, grāmatās, lai ar to var iepazīties arī citi.”